Pandoras Lāde
[Zatlera Reformu Partija 22; Vienotība 20; Nacionālā Apvienība 14 = 56 pret Zaļo Zemnieku Sabiedrību (‘oligarchiem’) 13; un Saskaņu Centru (bijušo padomju funkcionāru un krievu partiju) 31].
Par pirmajiem vēlēšanu rezultātiem Anna Žigure, rakstniece un bijušā vēstniece Somijā, saka: 11-tās Saeimas galvenais uzvarētājs nav Saskaņu Centrs... un jaunajai Saeimai ir dotas visas iespējas atraisīt sabiedrībā lielu pozitīvu enerģiju...
Vai, tiešām, galvenais ir sasniegts?
ZRP līderis, Eksprezidents Zatlers, ir apsolījis iztīrīt Latviju no oligarchiem – sīkgrupniekiem, kas ar koruptām metodēm, censdamies pēc varas, ir laupījuši valsti. Un latvieši Latvijā un visā pasaulē ir sapratuši, ka Zatlers, ja iegūtu vēlētāju atbalstu, veidotu tīrāku un gaišāku Latviju.
Starp latviešu partijām Zatlers ir ieguvis visminimālāko pārākumu – bet arī simtdaļa sekundes skaitās - un, ar aizrautu elpu, tauta jau otro nedēļu gaida ziņas par nacionālas koālicijas veidošanu un jaunās valdības sastādīšanu.
Bet Zatlers ir pazudis - iestidzis slepenās sesijās ar SC līderi un aizņemts ar kaut kādu darba un expertu grupu organizēšanu un vadīšanu.
Kad stāsies viņš pie tā darba, ko tautai ir apsolījis – veidot tīrāku un gaišāku Latviju?
Nacionāla koālicija nav pat uz sliedēm. Vienotības Dombrovskis jau pirmajā dienā ir TV-Net paskaidrojis, ka viņam būtu pieņemams „ZRP-V-SC koālicijas modelis”.
Bet SC nepieņem viņu. SC runā tikai ar Zatleru; 31:22 dotu SC noteicošo vārdu, un Latvijas valdību pārņemtu krievi.
Bet tā kā Vienotība ir tikai pāris soļus aiz ZRP, ar skaļiem protestiem Dombrovskis ir panācis sarunas ar Zatleru divatā - otrajā darba grupā.
Cik saprotams, Zatlers darbojas divās grupās – kuŗas viena ar otru nerunā. Un cik saprotams, nevienai no šīm slēgtajām sesijām nacionāla koālacija nav uz aģendas.
Deviņas dienas pēc vēlēšanām Vienotības Solvita Āboltiņa teikusi LT-Net, ka atrodot stāvokli „ļoti sarežģītu” – tomēr cerot, ka līdz 17. oktobrim partijas spēšot vienoties par jaunu valdību.
Par kādu valdību var vienoties tādi, kas nesarunājas? Tā tad masku balle turpināsies līdz 17. oktobrim, kamēr miglas aizsegā Zatlers būs iztirgojis jaunajai Saeimai dotās iespējas.
Un Latvija nekad nav bijusi tik klusa. Ir lietas, par kuŗām aizliedz runāt, un Presei uzliek uzpurni.
Ar Nacionālo Apvienību, trešo latviešu ievēlēto partiju, nerunā neviens, tā ignorējot tieši vēlētāju publiku.
Var apmuļkot vienu cilvēku kādreiz, bet nevar apmuļkot visus vienmēr. Notiekošais ir tukšu salmu kulšana, aiz kuŗas var slēpties tikai viltus un nodevība, un Eksprezidenta pēc-vēlēšanu manervi prasās pēc izskaidrojuma.
Liekas viņš nevar izšķirties - veidot nacionālu koāliciju, vai mesties kopā ar SC. Viņa pēc-vēlēšanu nostāja it kā norāda uz abu amigo kaut kādām priekš-vēlēšanu saistībām.
Politiskas saistības saistās ar politiskiem mērķiem. Kādi varētu būtu šo divu mērķi? Un ko tie maksātu Latvijai?
Ka SC saņem bagātīgus atbalstus no apslēptiem avotiem norāda astronomiskās summas, bez kādām partijas plašā vēlēsanu kampaņa nebūtu bijusi iespējama. Partijas, ar ierobežotiem līdzekļiem, neko tik plašu atļauies nevar.
Vai gan tas nesmird pēc oligarchijas?
Un nevar arī nejautāt, kas gan īsti ir orķestrējis pašas vēlēšanas – reformists Zatlers vai SC? Ka SC ir ņēmis aktīvu dalību pie 10-tās Saeimas likvidēšanas, norāda skaitļi – 95% nav iespējamas bez SC pilnīga atbalsta.
Un vai aiz jaunās ZRP dibināšanas arī nav stāvējis Saskaņu Centrs? Jo vairāk latviešu partiju, jo lielāka šķelšanās, un vai SC nevarēja (tikai pa jokam) pamēģināt atbrīvoties no populārās Vienotības? Bet Vienotība, kaut gan zaudējusi vienu trešo no sava svara, stāv tikai pāris soļus aiz ZRP; tāpēc Saskaņu Centram nekas cits neatliek, kā Vienotību izslēgt.
Ar 31:42 SC nevar spēlēt pirmo vijoli.
Liekas gan, no Zatlera un Dombrovska partijām daudz pāri nebūtu palicis, jā vēlētāji būtu pazinuši šos vīrus.
Un par ko gan lai balso, ja tādi kā Zatlers un Dombrovskis noraida nacionālu koāliciju?
Tāpēc, tiem diviem – un viņu atbalstītājiem – ir laiks nomest maskas un ķerties pie Latvijas darba, kam viņi ir apsolījuši veltīt laiku un talantu.
Bet vēl vēlamāka būtu resignēšanās!
Reiz atvērta, Pandoras lāde netaisās ciet, un jautājumi krīt kā krusa.
Labais lasītāj, vai arī Tev būtu kas sakāms?
Hilda Smeķe
15. AUGUSTS STOCKHOLMĀ
PĀRDOMAS UN ATZIŅAS 16. MARTĀ
Visvaldis Brinkmanis
The Unknown War
Amazon.com iepazīstina pasauli ar latviešu nacionālajiem partizāniem
Amazon. com e-grāmatu veikalā Kindle Store vēstures sadaļā uzsākta grāmatas “Nezināmais karš. Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956” tirdzniecība. Grāmatu angliski tulkojis Pēteris Kalniņš, kurš pats vēsturi studējis Čikāgas Universitātē.
Latvijā nacionālie partizāni gadu desmitiem bija neērta tēma gan PSRS vadībai, gan LPSR komunististiem un viņu līdzskrējējiem, jo demonstrēja tautas nesamierināmo cīņu ar okupantiem. Noziņojuši Maskavai, ka jebkāda pretošanās padomju varai ir apspiesta, LPSR un NKVD vadība ar šausmām konstatēja, ka nacionālā pretošanās ne tikai ir pieklususi, bet turpinās ar jaunu sparu pēc 1949.gada izsūtīšanām. Lai kā komunisti centās iznīcināt Latvijas zemniekus, sadzenot viņus kolhozos un likvidējot atbalstītāju bāzi, pretošanās kustība Latvijā turpinājās vēl līdz 1956. gadam. VDK vadība pat bija spiesta rakstīt vēstules partizāniem, lūdzot, lai tie legalizējas, apmaiņā pret drošības garantijām, jo oficiāli nekāds partizāņu karš nepastāvēja.
Pretošanās kustība Latvijā bija jānoklusē visiem iespējamiem līdzekļiem, jo nacionālie partizāņi varēja pilnībā sagraut mītu par latviešu nepretošanos un nodemonstrēt vienaldzīgajai Rietumu pasaulei, ka Baltijas tautas nekad nesamierināsies ar lielvalstu panākto pēckara izkārtojumu Eiropā. Partizāņu karš bija neērts arī Rietumvalstu vadītājiem, kuri, pēc Staļina nāves, gribēja saimniecisku un politisku mērķu dēļ, uzturēt labas attiecības ar Padomju Savienību. Partizāņu kustību, nežēlojot līdzekļus, visādi mēģina nomelnot arī tagadējās Krievijas vadītāji un to uzpirktie vēsturnieki, jo sabrūkot Kremļa mītam par Baltijas tautu ,,labprātīgo” samierināšanos ar padomju režīmu un tā izraisīto Latvijas rusifikāciju, joprojām paliek neatrisināts jautājums par simtiem tūkstošu padomju pilsoņu, starp kuriem ir gan bijušie virsnieki, gan padomju represīvo iestāžu darbinieki, nelikumīgo uzturēšanos Latvijā.
Nacionālie partizāņi uzturēja ideju par neatkarīgu Latviju un iedvesmoja jaunatni ticēt Latvijas atdzimšanai. Ideālisms, patriotisms, uzupurēšanās spēja, ziedojot savas dzīvības Latvijai no vienas puses, meli, viltus un nodevība no otras, lai sagrautu pretestības kustību. Nespēdami brīvības cīnītājus pieveikt atklātās kaujās, čekisti arvien biežāk izmantoja nodevējus, lai iefiltrētu viņus partizānu rindās.
Daudzi, no Rietumiem atgriezušies cīnītāji, aizgāja bojā britu dubultaģentu dēļ.
Daudzi turpināja cīņu, izmisīgi cerēdami uz Rietumu demokratijām. Šīs ilūzijas izpaužas kāda Kurzemes partizāna vārdos: “Dzīvodami Dzimtenes mežos, mēs bijām pilnīgi pārlicināti, ka drīz tiks realizēti konferencēs daudzinātie taisnības, brīvības un tiesību ideāli, kādēļ nerimstoši gaidijām krievu izvākšanos.”
ASV un Lielbritānijas divkosīgās politikas dēļ cīņas ieilga, prasot arī daudz nevajadzīgu upuru. Vinstona Čerčila 1946.gadā Fultonā teiktā runa un 1951.gadā uzsāktie Amerikas Balss raidijumi latviešu valodā ar himnu, fanfarām un deklarācijām par ASV ārpolitiku un Latvijas juridiskajām tiesībām, iedvesmoja tūkstošiem cīnītāju Baltijas valstīs. Partizāni, pārskaitot pēdējās patronas, ar cerībām klausijās raidijumus purvos un mežos, velti gaidot pēdējo kauju starp Rietumu demokrātijām un padomju tirāniju.
Lietuvas trimdinieki savus partizānus brīdināja, ka no Rietumiem palīdzība nav gaidāma, latvieši ilūzijas uzturēja ilgāk un turpināja cīnīties līdz piecdesmito gadu vidum. 1983.gada Eiropas Parlamenta rezolūcija pieminēja baltiešu astoņu gadu bruņoto cīņu, bet faktiski karš ilga ne mazāk kā 12 gadus. Tikai pēc neatkarības atjaunošanas vēsturniekiem kļuva pieejami daudzi dokumenti, kas pilnībā parāda latviešu nacionālo partizānu neticamo varonību un Dzimtenes mīlestību.
2006.gadā Saeima pēc beidzot piešķīra līdzekļus Nacionālo partizāņu apvienībai liecību un dokumentu vākšanai par notikušajām cīņām. Trijos gados kopā ar vēsturniekiem tika savākts vairāk kā 1000 fotogrāfiju un rakstisku liecību par to laiku notikumiem. Visi materiāli, pateicoties gan Daugavas Vanagu, gan LVM, gan vairāku privātpersonu atbalstam ir apkopoti biedrības “Domas Spēks” pirmajā 2010.gada izdevumā latviešu valodā. Darbs pie partizānu tēmas turpinās, jo materiāli visu laiku tiek papildināti.
Nacionālās Apvienības biedri un atbalstītāji tiek lūgti iepazīstināt savus radus un draugus citās valstīs ar iespēju iegādāties minēto grāmatu angļu valodā.
Aleksandrs Kiršteins,
projekta koordinētājs un redaktors
"COMMUNISM"-IMPERIALISM-GENOCIDE
“COMMUNISM” - IMPERIALISM - GENOCIDE
The “communism” ideology has probably been around for a very long time. However, it was only taken seriously by some at the time of Karl Marx and Friedrich Engels. The basic idea was that a different social order could right all the wrongs in the real world. Great appeal to “intellectuals” and the exploited working classes. A world without corrupted rulers/elites?? -What a fairy tale!
So what happened in the “Russian Empire” or “Prison of Nations”? The so called “Russian Revolution” was actually a revolution by the non Russians. Lenin knew that his vehicle to power was support for the non Russian minorities. Lenin promised independence for the captive nations. The White Russians wished to preserve the Russian Empire. Lenin and the Bolsheviks won for this reason. Many captive nationalities separated from the Russian Empire after the first World War. The Soviet Union then signed eternal Peace Treaties etc. with the new independent states. These were all broken later.
The remaining Russian Empire, or the Soviet Union, as it called itself for a while, became much more “Russian” by the loss of the captive nations. Many non Russians had achieved positions of power in the military and bureaucracy. First Commander of the Red Army was the Latvian Jukums Vācietis.
Lenin dies and Stalin grabs power. Great Russian Chauvinism and Imperial ambitions were still very strong in Bolshevik Russia. Stalin used this, and Terror, as his power base. Russians resented non-russians in high positions. They also wanted to restore the Russian Empire to its former borders and even further. The Great Terror of 1937 was about extermination of any opposition to these goals. Most victims were non Russians in high positions, including Jukums Vācietis, who was rewarded with a bullet.
Russian conquest of Ukraine had to be made permanent by extermination of the Ukrainian national element, cultural element etc. Once a people has been destroyed, they are no longer capable of claiming their territory. That was Stalins goal. Ukrainians were starved to death. “Communism” became a cover for these genocidal actions. It was never about “kulaks”, “saboteurs”, “enemies of the people”. Moscows “communists” claimed their goal was “world communism”, peace and eternal justice for all peoples. They vehemently opposed imperialism and fascism elsewhere in the world, while signing the Soviet-Nazi non-aggression pact, including its secret protocol.
The Molotov-Ribbentrop Pact provided Moscow Imperialists the opportunity to expand the Russian Empire. Attacks on Finland and Poland followed. The Baltic States were occupied. Formula was the same in all occupied territories: Decapitate the national “head” by murder, deportation or slave labour in far away, out of sight concentration camps. Then flood the occupied territories with ethnic Russians or ethnics from other occupied territories. This was Stalins “permanent solution” to the territorial conquests.
The vast majority of victims in the occupied territories were nationals, even when there existed a sizable Russian minority. 42,125 men, women and children were deported from Soviet occupied Latvia during 25-30 of March, 1949. Of the deported, 95.4% were Latvians, although 30% of the population was Russian at that time. The Gulag was filled with millions of non Russians.
Genocide continued until the Soviet Union collapsed by economic and social bankruptcy. Soviet propaganda was very effective, and millions of useful idiots (there is no other way to describe them) in the West and developing countries believed the propaganda, even when irrefutable evidence as to he truth was presented. Pierre Elliot Trudeau, Prime Minister of Canada, visited Norilsk in the Soviet Arctic, and stated this city should be an example to Canada. He should have known better.
It was never about “Communism”. It was about genocidal Russian Imperialism. Hitler wanted to create a German Empire and Stalin wanted a Russian Empire. The Truth is out there, and it is starting to see daylight. “Communism” served as a cover for Imperialism.
In the meantime, Czar Putler’s continued aggression in the Baltic States proves that Moscow’s genocidal Imperialism is alive and thriving.
Tālis Forstmanis